Sen nebiju ķēries pie klavas! Jo patīkamāk ir sajust mīksto taustiņu gaitu un pelēko kirilicas zīmīšu rašanās burvību uz balta fona – domu straumi tieši no tavas apziņas apcirkņiem.
Iceland Cycling - day 3
EveryTrail - Find hiking trails in California and beyond
Bet stāsts nav par manām grafomāna tieksmēm, bet gan par trešo (tikai!) dienu skarbo vikingu, kalnu, trūcīgas veģetācijas un ūdenskritumu zemē. Par pēdējiem arī šodien būs runa. Kad izbraucām no kempinga Geizirā (kā vienmēr, nevarētu teikt, ka īpaši agri), pie izejas sastapām vāciešu pārīti – puisi un meiteni. Puisi sauca Marks, bet meiteni Reičela, tikai vāciski, tāpēc izrunāt un atcerēties to es nevaru. Vācieši tīrīja zobus, bet mēs nospriedām, ka tik tīrīgi cilvēki mums pa ceļam noderēs, tāpēc tālāk devāmies kopā. Andrejs, protams, protestēja, jo viņš mūždien nevar izlemt – patīk viņam cilvēki vai ne, traucē viņi vai izklaidē un tamlīdzīgi. Tomēr līdz mūsu tuvākajam mērķim – Gullfoss ūdenskritumam, mēs aizmināmies kopā, par laimi nebija tālu, kādi 10 kilometri.
Upju ūdens krāsa nebeidz uzmundrināt manu iztēli
Reičela man atklāja, ka šis ir viņu kāzu ceļojums, un pirms izbraukšanas viņi redzējuši superīgu tandēmu (riteni diviem), kur priekšējais brauc guļus, bet aizmugurējais – sēdus, visiem viss ir labi redzams un vēl sarunāties var. Bet tas maksāja piecas štukas eiro, un to viņi nevarēja pavilkt, ņemot vērā vēl nesenās kāzas.
Pie apvāršņa tikmēr iezīmējās Langjökull ledājs
Redzamība laba, tāpēc attālumu līdz ledājam neviens uzminēt nevarēja. Bet man GPS'ā ir superkarte, un es varu nedaudz pasnobot, uzdodot tik āķīgu jautājumu. Jūs, starp citu, arī varat pazīlēt komentāros, bet to, ka es attālumu mērīju tieši šajā vietā, negarantēju.
Un te nu arī pats Gullfoss, Islandes populārākais ūdenskritums!
Pats populārākais, bet nebūt ne pats lielākais – 25 un 11 metru pakāpes. Tūristus tam galvenokārt piesaista tas, ka tas atrodas tuvu galvaspilsētai un ir skaists. Vēl ar Gullfoss saistās aizkustinošs stāsts par to, kā tuvējo zemju īpašniece Sigridura Tomasdotira 20. gados aizstāvēja ūdenskritumu no mēģinājuma uzbūvēt hidroelektrostaciju un pat draudēja tajā ielēkt, ja projektu tomēr uzsāks. Varbūt viņa to tiešām arī būtu izdarījusi, bet stacija netika uzbūvēta daudz banālāka iemesla dēļ – finansējuma trūkuma dēļ. Toties, lai piesaistītu tūristus un radītu mitologēmu par islandiešu ekoapziņu pat tajos gados, šī ūdens monstra virsotnē viņai uzslēja pieminekli.
Putekļi stāv stabu, burtiski. Ūdens putekļi.
Nezinu gan, par ko domā citi apmeklētāji, bet man, redzot šo jaudīgo straumi, baltās putu krāces un atvarus, sagribas nopeldēties, lai gan ārā nebūt nav svelme, bet lidot uz akmeņiem būtu ātri un ļoti, ļoti sāpīgi.
Šo autobūves monstru mēs manījām daudzkārt
Te ne pārāk labi var saprast mērogu, bet tur aiz tā rēgojas parasts džips, nebūt ne maziņš, un var redzēt, cik tas ir mazāks. Šie pašgājēji rati mūs iespaidoja gandrīz tikpat ļoti kā dabas skaistums. Vīriešu dvēsele ir kārā uz tehniku, pat tādiem ne-mačo kā mēs ar panku.
Bērnus ekspluatē 66 North reklāmā
Kā jau minēju, šis te ir nacionālais zīmols, līdzīgi kā somiem Nokia, tāpēc logotips zibēja nepārtraukti, turklāt pat pašā nekurienē – uz superdžipu varenajiem sāniem un tikpat platajām un muskuļotajām haikeru mugurām.
Pie Gullfoss vienmēr ir pilns ar cilvēkiem, un tāpēc veikalā ir smieklīgs uzraksts, ka te pieņem dolārus, eiro, rubļus un citas major currencies. Bet mums Gullfoss palika atmiņā nevis ar to, bet gan ar to, ka ēdnīcā, pie zupas mucas, es ieraudzīju brīnišķīgu uzrakstu refill included. Tiem, kam nav manu zināšanu par Amerikas realitātēm, paskaidrošu – refill – tā ir UZPILDE, proti, ja esi apēdis vai izdzēris porciju, tev ielies no jauna. Un, ja ASV tas parasti attiecas uz saldajiem gāzētajiem dzērieniem, tad Islandē šie brīnišķīgie burti melnēja uz plāksnītes pie aitas gaļas un sēņu zupām.
Mūs, izsalkušos un nabagos latviešus, ilgi pierunāt nevajag, it īpaši ņemot vērā to, ka maize ar sviestu arī bija pašapkalpošanās stilā, un es to sakrāvu pilnu šķīvi. Kad gan vēl gadīsies tāda iespēja kārtīgi paēst!
Galu galā es nolocīju šķīvi aitas zupas un aizgāju pakaļ sēņu zupai. Meitene man to ieliet negribēja, bet es nepareizi sapratu viņas motīvus, pārāk daudz dvēselē bija sakrājies mūsu realitāšu. Es padomāju, ka iemesls tam ir – zupai jābūt tai pašai, un sāku viņu neatlaidīgi pierunāt, motivējot ar to, ka sēņu zupa ir pat lētāka, bet tas iestādei ir tīrais ieguvums. Aizmirsu gan es, kādā valstī esmu nonācis – nevienu tur tās cenas īpaši nerausta, un neviens tur no zupas šķīvja nenabadzēs, ņemot vērā, ka blakus vācu pensionāri atpogā biezas eiro paciņas par smieklīgiem krekliņiem, membrānas jakām un vilnas zeķītēm. Skaistsejas jaunava patiesībā uztraucās par to, ka man pašam būs nepatīkami ēst no tā paša šķīvja, jo tur taču vēl bija aitas zupas atliekas!
Cik gan tālas ir mūsu realitātes, ak nepazīstamā, jaunā islandiešu skaistule! Es pat nezinu, kā lai pieķeras skaidrot to bezdibeni, kas šķir lāci, kurš no pārmērīgas sportošanas visu laiku grib rīt, bet dabū tikai bļodiņu putras ar zivju konserviem, no mīlīgas jaunkundzes, kura droši vien lieku kumosu mutē nebāž, domājot par figūru. Kad pārpratums izklīda, es savu kāroto baltā viruma šķīvīti dabūju un neaizmirsu vēl arī maizi paķert klāt. Un, kad es arī to piebeidzu, Andrejs arī nelaida garām izdevību aiziet pie dzīvības avota ar manu šķīvi. Kad laidām prom, es viņu aizsūtīju paķert vēl kādus desmit gabaliņus sviesta – un ļoti tālredzīgi, jo Landmannalaugaras kempingā tas jau maksāja 45 santīmus gabalā, bet putrai ar sviestu, kā zināms, ir pilnīgi cita garša nekā bez tā.
Zupa, starp citu, bija līmenī, turklāt sēņu zupa šķita pat garšīgāka, laikam krējuma mērces dēļ.
Pacēluši garu ar tik lielisku un cēlu rituālu kā barības degvielas samešanu mūsu kuņģu kurtuvēs, mēs devāmies tālāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka gan mūsu kultūras, gan sadzīves vajadzības tika apmierinātas vislabākajā iespējamajā veidā.